Satversmes preambula kā latviešu nācijas pastāvēšanas un attīstības garants

Inga Bite, 11.Saeimas deputāte
 Reģionu Alianse/Latvijas Reģionu apvienība 
 

Satversmes preambula kā latviešu nācijas pastāvēšanas un attīstības garants

 

Jau strādājot pie Satversmes teksta, toreizējā Satversmes komisijā, kas darbojās no 1920. līdz 1922.gadam, tika izskatīti dažādi priekšlikumi ievadam. Kā piemēru nocitēšu Satversmes sapulces deputāta Arveda Berga piedāvāto preambulas variantu: “Atraisījusies no agrākām saitēm un savu brīvību ieguvusī Latvijas tauta ir izteikusi negrozāmu apņemšanos radīt savu patstāvīgu valsts iekārtu, kura viņai nodrošinātu brīvu kulturālu attīstību. Šai nolūkā viņas brīvi vēlētie priekšstāvji sanākuši Satversmes sapulcē un ir nolēmuši šādu Latvijas valsts Satversmi.”

Vai vēl kāds Preambulas variants, kas tika apspriests Satversmes pieņemšanas procesā:”Pateikdamies Visuvarenajam Dievam par iegūto brīvību, Latvijas tauta savā brīvi vēlētajā Satversmes sapulcē nolēmusi sev sekojošu valsts Satversmi.”

Taču tobrīd, neilgi pēc neatkarīgās Latvijas Republikas dibināšanas, svarīgāk par ievada formulēšanu bija uzsvērt vēsturisko faktu – Latvija ir ieguvusi valstisko neatkarību. Atcerēsimies, ka 1922.gada Satversmei nebija arī cilvēktiesību daļas. Nevis tāpēc, ka šie elementi nebūtu būtiski vai nozīmīgi, bet tāpēc, ka būtiskāk tajā vēsturiskajā kontekstā bija konstitucionāli nostiprināt Latvijas valstisko iekārtu.

Ja kāds būtu paredzējis, kas notiks pēc 20 gadiem, un zinātu, ka Latvija kādreiz nākotnē zaudēs neatkarību un pēc tam būs jācīnās par neatkarības atjaunošanu, ka toreiz pašsaprotamās vērtības vairs nebūs tik pašsaprotamas, tad Satversmes veidotāji tās būtu formulējuši, domā vēsturnieks Ainārs Lerhis. Daloties pārdomās par to, kā vispārzināmas lietas vienā mirklī var zaudēt pašsaprotamību, viņš atzīst, ka vēsturiskos dokumentos pašsaprotamais bieži vien netiek ierakstīts. Tas ir līdzīgi, kā runājot ar latviešu auditoriju – ir lietas, kuras nav dziļāk jāskaidro, jo visi saprot, par ko ir runa, un var diskutēt tālāk. Taču tad, kad tās jāizskaidro citiem, piemēram, starptautiskai auditorijai, ir nepieciešami ievadvārdi, lai visi saprastu, ko mēs īsti gribam pateikt.

Katrai valstij ir savas vērtības jāizvirza un jāaizstāv. Ja valsts pārstāvji atteiktos no Latvijas valsts pamatu un vērtību skaidrošanas iedzīvotājiem, tas neatrisinātu, bet tikai padziļinātu pretrunas, kas sabiedrību šķeļ.

E.Levits intervijā nedēļrakstam “Jurista Vārds” ir paudis: Valsts pašizpratnes ziņā Latvija, manuprāt, atrodas vissliktākajā situācijā Eiropas Savienības valstī vidū. Tas tiešām ir unikāli, cik neizlēmīgi un apmulsuši ir latvieši, formulējot attieksmi pašiem pret savu valsti. [..] Mums ir neapšaubāmas identitātes problēmas. Skumji, bet esmu spiesta šiem vārdiem piekrist.

Sagaidot Latvijai – 100, vai mums visiem ir skaidrs Latvijas valsts mērķis, jēga un būtība? Cik % cilvēku uz ielas, ja mēs šodien izietu un viņiem to pajautātu, spētu to definēt?

Protams, preambulas pieņemšana šo situāciju nemainīs vienas dienas laikā. Tas būs ilgstošs un pacietību prasošs skaidrošanas darbs un laiks, kas būs nepieciešams, lai ievads “iedzīvotos” un “iesakņotos”, patiesi kļūstot par visu Latvijā dzīvojošo cilvēku dziļākās būtības neatņemamu sastāvdaļu. Taču esmu pārliecināta kā absolūti lielākā daļa Latvijā dzīvojošo piekritīs un pieņems šo tik vienkāršo un saprotamo pašreizējā Satversmes iavada projektā formulēto Latvijas valsts pastāvēšanas mērķi: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošināt ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicināt  labklājību. Vēl vairāk – atļaušos teikt, ka šads ir teju ikvienas neatkarīgas, nacionālas pasaules valsts pastāvēšanas mērķis.

Latviešu tik mīlētā dzejniece un dramaturģe Māra Zālīte Satversmes preambulai veltītajā konferencē, nosaucot preambulu par tautas vērtību auditu, norādīja: “Preambula ir aicinājums sakārtot lietas to primārajā un sekundārajā kārtībā. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ekonomika un  politika nav atkarīgas tik daudz no materiālās cēlonības, kā no garīgu mērķu izvirzījuma. Primāra ir apziņa ar tās saturu. Ja šī subordinācija netiek izprasta, tad politika un ekonomika kļūst biedējoši neatkarīgas. Tās uzkundzējas par galvenajām, respektīvi – primārajām un pārstāj būt saistītas ar morāli un vispārcilvēciskām pamatvērtībām, un nacionālas valsts interesēm tai skaitā. Vēl vairāk. Kļūdamas pašpietiekamas, tās kļūst amorālas un antihumānas, ko, diemžēl, varam vērot plašā panorāmā sev visapkārt. [..] Kā vārdā tieši tāda politika, kā vārdā tieši tāda ekonomika? Bez ideālu klātesamības, bez pamatvērtību apzināšanās, uz šo jautājumu nav atbildes.”

Es atbalstu Satversmes preambulas pieņemšanu, vienlaikus jau šobrīd informēju, ka iesniegšu divus priekšlikumus. Pirmo – par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Preambulas projekts šobrīd paredz:  Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Manuprāt, šeit iederas papildinājums:  Latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats.

Otrs papildinājums saistīts ar universālām humānām vērtībām, kas veidojušas mūsu identitāti. Lai arī atbalstu šīs vērtības pēc būtības, uzskatu, ka piedāvātais formulējums, “universāls” un “humāns” nav latvisks. Latviskāk būtu tās dēvēt par “vispārējām” un “cilvēciskām” vai, ņemot vērā tiesību teorijas pamatus, no dabiskām tiesībām jeb cilvēka dabas izrietošām vērtībām. Tāpēc piedāvāšu šo daļu formulēt šādi: Mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, dabiskās cilvēciskās un kristīgās vērtības.