Par laicīgās un garīgās varas saspēli no Dagdas skatu punkta

Jau trešo reizi Dagdā tika sarīkotas lūgšanu brokastis, kurās tradicionāli piedalās garīgās un laicīgās varas pārstāvji. Arī es biju pagodināts tajās īsi dalīties ar savām Adventa laika pārdomām. Pirmajā reizē pirms trim gadiem, kad tika rīkots šis pasākums, ziedojumi tika vākti invalīdu biedrības atbalstam, otrajā reizē vienas mazas katoļu baznīcas remontam, šogad kārta pienāca vietējai pareizticīgo draudzei, kas par savu mērķi izvirzījusi jauna dievnama būvēšanu Dagdas pilsētas centrā. Nav noslēpums, ka pareizticīgo baznīcas pieminēšana pirmajā brīdī daudziem Latvijā asociējas ar „Maskavas ietekmi” – par šo stāsta aspektu nedaudz vēlāk. Padalīšos savās pārdomās par Dagdas pasākumā runāto.

Kādā no iepriekšējiem lūgšanu brokastu pasākumiem tika izteikta frāze, ka “gan garīgā, gan laicīgā vara ir Dieva iecelta”. Jau toreiz tas šķita gana skaļi teikts, bet nu pie šīs frāzes vēlos atgriezties. Lai arī ticīgie ļaudis uzskata, ka Dievs ir visur klātesošs un nekas šai pasaulē nenotiek bez Viņa ziņas, domāju, ka nevaram paļauties tikai uz visvarenajiem spēkiem – arī pašiem ir kas jādara un jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Tā laicīgo varu demokrātiskā valstī (lai arī var teikt, ka ar Dievpalīgu) ieceļ tomēr balsstiesīgie pilsoņi – sabiedrība, tauta.

Garīgo varu ieceļ attiecīgai konfesijai piederīgie (un balsstiesīgie) ļaudis – kaut vai minot zināmo tradīciju par Romas katoļu pāvesta ievēlēšanu kardinālu konklāvā un attiecīgās krāsas dūmu gaidīšanu no Siksta kapelas skursteņa, kas signalizē, vai lēmums ir pieņemts. Tātad Dieva piedalīšanās abu varu iecelšanas procesā ir visai pastarpināta, taču vienam gan varētu piekrist – jo īpaši svarīgi priesterim, bet arī laicīgās varam pārstāvim (deputātam, ministram u.tml.) – par ļaunu nenāktu sajust un “sadzirdēt” patiesu tā saukto Dieva paaicinājumu godīgi un apzinīgi pildīt attiecīgos uzticētos pienākumus.

Turklāt ir ļoti svarīgi atgādināt demokrātiskas valsts principu, ka garīgajai un laicīgajai varai jābūt vienai no otras neatkarīgai. Tā Latvijas Satversmē ierakstīts: “Baznīca ir atdalīta no valsts.” Tas, protams, netraucē gan laicīgajai, gan dažādu konfesiju garīgajai varai valsts svētkos kopā sanākt kādā no dievnamiem un kopā piedalīties aizlūgumos. Tieši otrādi, tas ir brīnišķīgs ekumēnisks rituāls un ir dzirdēts, ka pat pasaules mērogā šī Latvijas tradīcija ir gana unikāla – tā pārsteidz citu valstu pārstāvjus. Jāpiezīmē, ka bieži vien arī šajos svinīgajos brīžos izteiktie sprediķi ir gana kritiski, domāt un aizdomāties rosinoši (ja neesat dzirdējuši, iesaku sameklēt tīmekļa arhīvos). Tas sasaucas ar visu reliģisko tradīciju dievkalpojumos paredzēto grēku nožēlošanu – savas dvēseles izmeklēšanu, apņemšanos laboties, spēju uzdot sev arī neērtus jautājumus un meklēt uz tiem atbildes.

Reliģijas uzdevums nav tikai tradīciju un rituālu ievērošana, bet arī spēja piedāvāt cilvēkam personīgo (it īpaši garīgo) pilnveidošanās ceļu, gan balstoties uz vēsturisku personību piemēru, gan arī sniedzot palīdzību “Dieva paaicinājuma” sadzirdēšanai paša sirdī. Svarīga ir spēja atzīt savas kļūdas, laboties un patiesi sekot cilvēku vispārpieņemtajām (un Dieva noteiktajām?) vērtībām – godīgums, taisnīgums, patiesa mīlestība pret tuvāko utt. – un tas attiecas kā uz vienu konkrētu cilvēku, tā arī uz visiem kādai vienai konfesijai piederīgajiem, uz laicīgo valsts varu un sabiedrību kopumā. Citādi diemžēl varam iekrist otrā galējībā, par ko brīdina franciskāņu mūks Ričards Rors: “Paradoksālā veidā reliģija var būt pats izsmalcinātākais ceļš, kā izvairīties no patiesas sastapšanās ar Dievu”.

Diemžēl ir negatīvie piemēri garīgās un laicīgās varas ciešai sadarbībai gan vēsturē, gan arī mūsdienās. Kādreizējie krusta kari un galmu intrigas, vecticībnieku vajāšanas cariskajā Krievijā, tāpat arī citu ticīgo vajāšana dažādās pasaules malās un dažādos laikos (starp citu, arī komunistiskā režīma radītās represijas), tagad arī pieredzētais vairākās musulmaņu zemēs (skaļākais piemērs – tā sauktā Islāma valsts), turklāt nevar nepieminēt arī mūsdienu Maskavas stāstu, kad notikusi nepārprotama Putina administrācijas ideologu un Krievijas pareizticīgās baznīcas patriarhu tuvināšanās (ja ne saplūšana).

Protams, mēs nevaram visiem musulmaņiem pārmest terorisma atbalstīšanu, tāpat kā visiem pareizticīgajiem – klaju starptautisko tiesību pārkāpšanu (Krima, Austrumukraina, valsts piesegta dopinga lietošana sportā utt.). Tomēr rodas jautājums, kādēļ Latvijas Pareizticīgo baznīca neatjauno savu statusu, kāds tai bija pirms Otrā pasaules kara, kad tā nebija Maskavas patriarhāta pārraudzībā? Piemēri nav tālu jāmeklē arī mūsdienās – Igaunijā, Somijā, Polijā, Gruzijā, Serbijā, Ukrainā u.c.

Ne konfesiju, bet pilsoniskās sabiedrības atbalsta laukā pats esmu sācis kaut vai nelielas aktivitātes, jo Saeimā izveidota deputātu grupa “Krievijas pilsoniskās sabiedrības atbalstam” tieši ar mērķi atbalstīt tos demokrātus, kuri pašā Krievijā, kā arī nu jau diemžēl trimdā aizvien neatlaidīgi skaidro, ka Krievija nav tikai Putins un Putins nav visa Krievija. Lai arī neliela, tomēr ir cerība, ka agrāk vai vēlāk mūsu austrumu kaimiņzeme spēs nostāties uz demokrātijas attīstības ceļa.

Tad nu Dagdas pilsētas centrā vietējā pareizticīgo draudze (pēc pašu aplēsēm apmēram 50 cilvēku) vēlas būvēt pavisam jaunu dievnamu. To, protams, nevar ne aizliegt, ne nosodīt, tieši otrādi – arī pats lai arī pavisam simbolisku tomēr ziedojumu šim cēlajam mērķim veltīju. Lai izdodas! Un lai arī Latvijas Pareizticīgo baznīcai izdodas tik vaļā no šaubu ēnas, kas diemžēl tai nāk līdzi.

Mierīgu un tomēr pārdomām bagātu vēlu katram šo Adventa laiku! Lai izdodas atrast klusumu kaut uz brīdi, un no malas palūkoties uz notiekošo paša dzīvē, valstī un pasaulē.