M.Šics (LRA). Latvija ir bezdibeņa malā, draud krīze un nebūs, kam mūs ārstēt!

Valdības ziņojumā nav pateikts ne vārda par veselības nozari – kas mūs ārstēs, kādas būs algas un vai būs, kam mūs ārstēt. Latvijā palikušie mediķi noveco, bet jaunie un talantīgie, tie, kuriem vēl netuvojas pensijas vecums, bēg no Latvijas. Ieklausieties skaitļos! Tikai 2016.gadā ir aizbraukuši vairāk nekā 100 Latvijas ārstu, viņi ir pievienojušies tiem tūkstošiem aizbraukušo, no Latvijas emigrējušo, kuri vairs neatgriezīsies Latvijā.

Sakarā ar ārstu un māsu trūkumu Latvija ir bezdibeņa malā, ka draud krīze un nebūs, kam mūs ārstēt? Sociālie partneri, māsu organizācijas, ārstu biedrības ceļ trauksmi un dara to jau ilgstoši, bet Veselības ministrija klusē. Tai nav redzējuma, kā lietas vērst uz labu, ministrijai nav pat personāla politikas, netiek pildīti valdības iepriekš pieņemtie noteikumi un lēmumi, to skaitā – par pamatnostādnēm cilvēkresursu attīstībā veselības aprūpes jomā, kas ir saskaņotas gan ar arodbiedrībām, gan ar citiem…
Manuprāt, notiek darbības imitācija, pielabojumi un “ugunsgrēku dzēšana”. Bet ministrijas, atbildīgās institūcijas un darboņi kā strausi bāž galvu smiltīs un neredz reālās problēmas. Ministrs sola algu pielikumu neatliekamās palīdzības slimnīcām. 10 procentu pielikums – izcili labi! Bet ko tas izraisīs? Netiek vienlaikus risināts jautājums par ātrās palīdzības personāla nodrošināšanu, un visi pāries no ātrās palīdzības uz slimnīcām, un nebūs, kas brauc uz izsaukumiem. Diemžēl šie 3,5 miljoni, lai līdzvērtīgi un nediskriminējoši atrisinātu personāla politiku… Jautājums netiek risināts. Lai nodrošinātu savām ģimenēm iztiku un nodrošinātu slimnieku ārstēšanu, mediķi par grašiem vergo divās, trijās, pat četrās… vairākās darbavietās, strādājot nevis 160 likumā noteiktās, nevis 240 stundas, bet 300, 400 un vairāk! Pēc starptautisko organizāciju klasifikācijas tā ir verdzināšana!

Un būtiskākais: vai Latvijas iedzīvotājiem tiek garantētas Latvijas Republikas Satversmē noteiktās tiesības uz veselību? To garantē 111.pants, kurā teikts: “Valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīnas palīdzības minimumu.” Un kāds tad ir šis Satversmē noteiktais medicīniskās palīdzības garantēšanas minimums?
To nezina neviens – ne ministri, ne deputāti, ne mediķi, ne arī slimnieki.

Un ko mēs redzam medicīnā? Valsts prezidentam ir pirmā līmeņa ātrums ārstniecībā. Neviens cits to saņemt nevar. Nu varbūt ar grūtībām ļoti labi finansiāli nodrošināti biznesa pārstāvji ar pieeju milzīgiem resursiem. Parastam cilvēkam tas nav pieejams.

Paralēli šiem procesiem iedzīvotājiem kā baļķis acīs ir izšķērdēšana un nesaimnieciskums, kas notiek veselības aprūpes sistēmā. Diemžēl tas notiek, pateicoties ministrijas ierēdņu nostājai, kuri to pieļauj. Piemēram, P.Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca, kura ir uzcelta par 40 miljoniem dārgāk nekā līdzīga slimnīca Tartu, Igaunijā; 10 miljoni, kas izšķērdēti e-veselībā. Un šīs kolīzijas turpinās neatliekamās palīdzības dienestā un tā tālāk.