I. Bite: Valdība nepilda solījumu – pakāpeniski samazināt Iedzīvotāju ienākuma nodokļi

Par likumprojektu Grozījumu likumā Par iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Kāda būtiska Latvijas cilvēku daļa šobrīd strādā, pelna un maksā nodokļus Anglijā un Īrijā.

Tomēr arvien straujāk veidojas kāda cita būtiska Latvijas iedzīvotāju daļa, kura strādā, pelna un maksā nodokļus Lietuvā.

Tas nenotiek tāpēc, ka Lietuvā būtu attīstītāka ekonomika vai vairāk labi apmaksātu darba vietu.

Tas notiek cita starpā tāpēc, ka Lietuvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir ievērojami zemāka nekā Latvijā – 15(!!!) procenti, kas 1000 EUR algai nozīmē 80 EUR starpību ik mēnesi. Turklāt, lai nodarbinātu personu Lietuvā un maksātu nodokļus Lietuvas budžetam un Lietuvas iedzīvotāju labklājībai, mūsu tautiešiem pat nav jāpamet savas dzīvesvietas. Bez bēdu varam turpināt dzīvot savās dzimtas mājās, lietot savas pašvaldības pakalpojumus un iepirkties savā ierastajā veikalā, vienlaikus strādājot citas valsts uzņēmumā, saņemot algu un maksājot nodokļus citā valstī.

Lēmums par pakāpenisku Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazināšanu Latvijā tika pieņemts jau 2012.gada maijā. Tolaik “Par” šo lēmumu nobalsoja visi Saeimas deputāti. Seržanta kungs pat bija iesniedzis priekšlikumu Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi samazināt līdz 16%, un viņa partija balsojumā šo priekšlikumu atbalstīja. Tolaik Saeimā pieņemtais likums paredzēja Iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi 20% apmērā sasniegt jau 2015.taksācijas gadā, proti – šogad.

Sākotnējā likumprojekta anotācijā bija teikts: “Darbaspēka nodokļu reformas mērķis būtu Baltijas valstu konkurencē par investīcijām un darba vietām nodrošināt Igaunijai un Lietuvai izmaksu ziņā līdzvērtīgus darbaspēka nodokļus. Samazinot darbaspēka nodokļu kopējo slogu, tiktu samazināti arī nabadzības un strukturālā bezdarba riski, kā arī ēnu ekonomika un motivācija izvairīties no nodokļu nomaksas”.

Jāsecina, ka šie riski Latvijā acīmredzot vairs nav aktuāli. Latvijas konkurētspēja Baltijas valstu vidū un ēnu ekonomikas mazināšana vairs nav valdības prioritātes. Vēl vairāk – pašreiz izskatāmā likumprojekta anotācijā vārdu savienojums “tiesiskā paļāvība”, “ēnu ekonomikas samazināšana” vai “nabadzība” pat neparādās.

Jau pirms diviem gadiem – gatavojot 2014.gada valsts budžetu – Saeima jau vienreiz pievīla uzņēmējus un no pašas pieņemtajām normām atkāpās, gan palielinot sevis samazināto nodokļa likmi no 20 uz 22%, gan pagarinot periodu, kurā nodokļa samazināšana veicama.

Ar izskatāmo likumprojektu Saeima gatavojas uzņēmējus pievilt vēlreiz, dodot pamatu apgalvot, ka pat likumā ierakstītiem solījumiem ir vienīgi graša vērtība.

Pat cilvēkam bez ekonomista izglītības ir skaidrs, ka sekas, ko šāds lēmums atstās uz ekonomiku, būs graujošas.

Taču kā juriste vēlos kolēģus brīdināt, ka šāds lēmums rada arī reālu pamatu tiesvedībai Satversmes tiesā, jo bez jebkādiem argumentiem un pamatojuma, steigā tiek grozītas likuma normas, uz kurām ikvienam Latvijas uzņēmējam bija tiesības paļauties. Tiesiskā paļāvība tiesiskā valstī ir aizsardzības vērta. Un šajā gadījumā nekāds pārejas periods, ko pat attāli varētu izskatīt par samērīgu, netiek piedāvāts.

Izskatāmais likumprojekts paredz arī sašaurināt to personu loku, par kurām var piemērot iedzīvotāju ienākuma nodokļa atvieglojumu. Citos vārdos to var nosaukt arī par “ģimenes sodīšanas likumu”. Proti, likumprojekts paredz sodīt tās ģimenes, kurās viens laulātais strādā, lai nopelnītu iztiku visai ģimenei, bet otrs rūpējas par mājas soli, bērnu audzināšanu un citām kopīgām ģimenes lietām. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka šādos gadījumos otrs laulātais, visticamāk, saņem vecāku pabalstu vai bezdarbnieka pabalstu. Taču, kolēģi, neaizmirsīsim, ka ne vecāku, ne bezdarbnieka pabalstu izmaksas periods nav pietiekams, lai izaudzinātu bērnu līdz vecumam, kurā ir brīvi pieejamas vietas pašvaldības bērnudārzā. Savukārt par atbalstu vecākiem, kuri minētā iemesla dēļ spiesti bērnus sūtīt privātajos bērnudārzos, skaidrības nav līdz šim brīdim.

Ir tiesa, ka demogrāfijas rādītājiem Latvijā ir neliela tendence uzlaboties. Iepriecinoši, ka ir ģimenes, kuras izvēlas laist pasaulē trešo, pat ceturto bērnu. Taču šādas ģimenes aprūpēšana jau pati par sevi ir pielīdzināma pilna laika darbam. Turklāt darba devēji darba intervijās nebūt atplestām rokām nesagaida daudzbērnu māmiņas.

Valstij ir pienākums cienīt, novērtēt un atbalstīt tos savus iedzīvotājus, kuri ir izvēlējušies laist pasaulē, audzināt un skolot mūsu nākamos pilsoņus, sabiedrības locekļus un nodokļu maksātājus. Iespēja saņemt atvieglojumu par šādu apgādībā esošu personu ir mazākais, ko valsts var darīt, lai to sasniegtu.