I.Bite: Vai bēgļu tiesības stāv pāri Latvijas iedzīvotāju tiesībām?

Šodien Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti komisijas sēdē tā arī nespēja pieņemt lēmumu, vai patvēruma meklētājs un bēglis, kurš izdarījis noziegumu (un tas attiecīgi pierādīts), būtu izraidāms no valsts.

Deputāti mulsa un šaubījās par to, vai šāda izraidīšana nebūs pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām un vai tā pārmērīgi neaizskars patvēruma meklētāju un bēgļu cilvēktiesības.

Interesanti, ka deputātus nemulsināja fakts, ka šādu regulējumu jau apspriež arī Vācijas parlaments, līdzīgs regulējums ir spēkā Austrijā, Zviedrijā, Dānijā un Lietuvā, un neviens šīs valstis vēl nav notiesājis par grūtdieņu spīdzināšanu vai necilvēcīgu attieksmi. Toties daļa mūsu Saeimas deputātu uzskata, ka neskatoties uz minēto Eiropas valstu pieredzi, Latvija tā rīkoties nedrīkst, Tas būtu nesamērīgi aizskaroši pret noziegumu izdarījušajiem grūtdieņiem.

Latvijas Reģionu apvienība, iesniedzot šo likumprojektu, jau ir norādījusi, ka, ņemot vērā pieaugošo patvēruma meklētāju un bēgļu skaitu no Āfrikas un Tuvo Austrumu valstīm un 2015. gada nogales notikumus Eiropā, Latvijā ir nepieciešama aktīva un savlaicīga rīcība sabiedrības interešu un drošības aizstāvēšanai. Turklāt svarīgi šos jautājumus sakārtot, vēl pirms Latvijā ieplūstošo patvēruma meklētāju skaits ievērojami pieaug.

Uzskatu, ka noziedzīgs nodarījums tāpēc ir noziedzīgs nodarījums, ka tas ir sabiedriski bīstams un apdraud sabiedrības intereses. Tātad – jebkura noziedzīga nodarījuma izdarīšana rada draudus Latvijas valsts un sabiedrības drošībai. Turklāt, gan 1951.gada Konvencija par bēgļa statusu, gan atbilstošās Eiropas Savienības direktīvas dod tiesības izraidīt personu, ja tas nepieciešams, pamatojoties uz valsts drošības un sabiedriskās kārtības apsvērumiem. Vēl vairāk – Konvencijas par bēgļa statusu 2.pants skaidri noteic, ka katram bēglim ir pienākums ievērot valsts, kurā viņš atrodas, likumus un noteikumus, kā arī pasākumus, kas noteikti, lai uzturētu sabiedrisko kārtību.

Izejot no šīm normām, absurds kļūst Iekšlietu un Ārlietu ministra izvirzītais arguments, ka bēgļu izraidīšana nav pieļaujama principā ja šāda izraidīšana var apdraudēt pašu bēgli. Tas ir līdzīgi, kā uzņemt savās mājās kādu, kuram vajadzīga palīdzība, bet nespēt viņu no savām mājām izdzīt, ja viņš sāk kauties un lauzt mēbeles. Saprotot, ka līdzcietīga palīdzība ir nepieciešama un svarīga lieta, jāsaprot arī, ka tai ir robežas, un šīs robežas ir tur, kur sākas pašu mājas īpašnieku tiesību un interešu apdraudējums.

Situācija Eiropā šobrīd skaidri parāda, ka bēgļu uzņemšanas nosacījumi ir jāpārskata. Regulējums, kas radīts dažiem desmitiem bēgļu 1951.vai pat 2011. un 2013.gadā, acīmredzami nav piemērojams situācijā, kad Eiropu pārpludina patvēruma meklētāju miljoni.

Latvija šobrīd ir izvēles priekšā – gaidīt, kamēr nosacījumu pārskatīšanai “pamodīsies” arī citas Eiropas Savienības valstis, un Eiropas Savienība kopumā, vai rīkoties izlēmīgi, stingri iestājoties par savu iedzīvotāju drošību.

Papildus, ņemot vērā iedzīvotāju jau tā rezervēto attieksmi pret bēgļu uzņemšanu, iespēja izraidīt noziedzniekus ir arī valsts iekšējās drošības jautājums. Lai novērstu iespējamas “linča tiesas” un vēršanos pret personām vienīgi šo personu izcelšanās dēļ, un lai ļautu godprātīgajiem patvēruma meklētājiem un bēgļiem labāk integrēties Latvijas sabiedrībā, iespēja izraidīt noziegumus izdarījušos ir vitāli nepieciešama.

Tāpēc šodienas Saeimas komisijas lēmumu nevaru izskaidrot citādi kā kārtējo vēlēšanos “pakalpot” Eiropas interesēm, nevis pienācīgi aizstāvēt Latvijas intereses Eiropā. Domāju, ka Latvijas sabiedrība ir pelnījusi nesalīdzināmi labāku savu interešu aizsardzību.

Jāatgādina, ka Latvijas Reģionu apvienība, ņemot vērā līdzšinējo Eiropas valstu pieredzi, jau aizvadītā gada septembrī izstrādāja likumprojektu “Par personas sejas aizklāšanas regulējumu publiskās vietās”. Likuma mērķis bija palielināt sabiedrisko kārtību un drošību, nosakot sodu par sejas aizklāšanu ar apģērbu publiskās vietās vai par personas piespiešanu aizklāt seju ar apģērbu publiskās vietās. Šī sabiedrībai nozīmīgā iniciatīva neguva Saeimas vairākuma atbalstu un netika pieņemta.

Diemžēl izskatās, ka arī jautājumā par noziedznieku izraidīšanu, ministriju ierēdņiem un pat ministriem svarīgākas ir bēgļu un patvēruma meklētāju tiesības, nevis savu iedzīvotāju drošība.