S.Šimfa: Veselības ministre nevada ne ministriju, ne procesus, ne sistēmu – ir tikai BARDAKS!

Veselības ministre Anda Čakša stājās savā amatā 2016. gada 16. jūnijā. Kad Latvijas Reģionu apvienība pieprasīja viņas atkāpšanos vai atcelšanu no amata, (jo demisijas jēdziens paredz gan vienu, gan otru), ministre amatā bija nostrādājusi gandrīz divus gadus. Demisijas pretinieki teiks, ka tas ir pārāk mazs laiks, lai prasītu kaut cik ievērojamus rezultātus.

Uz to gribu atgādināt, ka pirms stāšanās ministres amatā, veselības aprūpes organizatoru augstākajā līmenī Čakšas kundze atradās jau kopš 2011. gada, kad viņa kļuva par Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāju, paralēli tam − dažus gadus bija arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes locekle un dažus mēnešus − veselības ministra Gunta Belēviča padomniece ārstniecības jautājumos.

Un patīk mums tas vai ne, bet mēs dzīvojam laikā, kas prasa operatīvu lēmumu pieņemšanu un operatīvu rīcību. Turklāt ne viens nav atcēlis arī prasību, lai šie lēmumi būtu maksimāli pārdomāti ar prognozējamām konsekvencēm un kvalitatīvu izpildi. Tāds laiks un tādi apstākļi! Nekā personīga!

 

Latvijas Reģionu Apvienībai, uzkrājot informāciju par veselības ministrijas darbu Saeimas komisiju sēdēs, no saviem vēlētājiem – veselības aprūpes sistēmas lietotājiem, no informatīvā lauka, no starptautiski atzītu ekspertu slēdzieniem, ir izkristalizējies viedoklis, ko var paust ar Valsts kontroles atzinuma vārdiem – citēju :

“VM nav sevi pozicionējusi kā spēcīgu vadošo iestādi veselības nozarē, jo tās darbības nav pietiekamas, lai sasniegtu ministrijas noteikto mērķi – nodrošināt savlaicīgu, drošu, kvalitatīvu un vienlīdzīgu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, vienlaikus racionāli izmantojot pieejamos resursus”- citāta beigas.

Paredzu, ka pretsvarā tam ministres aizstāvji piesauks vēsturiski lielāko finansējuma palielinājumu veselības nozarei atjaunotajā Latvijā. Sak, ko vēl vairāk var izdarīt mūsu nabadzīgajā valstī?!!! Tik lielu finansējumu veselības nozarei ministrija izcīnījusi, kā vēl nekad!!! Bet tas ir, maigi izsakoties, nepieklājīgi! Jo starptautiskā autoritatīvā organizācija, kurā nesen iestājāmies, izlemjot par pietiekami lielas biedru naudas maksu − OECD par mums savā ziņojumā saka sekojošo – citēju :

“Veselības sistēmai veltīto līdzekļu un sistēmas resursu apjoms Latvijā ir neparasti mazs − Latvija novirza 5,3 %* no IKP veselības aprūpei — mazāk par OECD vidējo rādītāju, kas ir 8,9 %. Daļēji tas ir skaidrojams ar zemo publisko finansējumu Latvijā, kas veido 3,2 % no IKP — daudz mazāk par OECD vidējo rādītāju, kas 2013. gadā bija 6,5 %. No visām OECD valstīm tikai Meksika tērē tikpat maz kā Latvija un Čīle no IKP veselības aizsardzībai, izmantojot publisko finansējumu”– citāta beigas.

Toties Latvijas iedzīvotāji no savām kabatām par veselības aprūpi maksā, tai pašā stilā izsakoties, neparasti daudz.

To ir ievērojusi arī Eiropas Komisija un jau ilgstoši arī līdzšinējām Latvijas valdībām norādījusi – citēju:

“… galvenais šķērslis veselības aprūpes pieejamībai ir kvotu sistēma un augstie pacientu līdzmaksājumi, kas 2015. gadā veidoja 42% no visa nozares finansējuma (vidēji ES šis rādītājs ir tikai 15%). Līdz ar to nav pārsteigums, ka paredzamā dzīvildze Latvijā joprojām ievērojami atpaliek no vidējā ES rādītāja (74,8 g. pret 80,6 g.), bet mirstības rādītāji ir vieni no augstākajiem ES” – citāta beigas.

Domāju, ka visiem vēl svaigā atmiņā ir tas, ar cik lielām mokām un diskusijām tapa Veselības aprūpes finansēšanas likums − viens no galvenajiem sistēmas reformas elementiem, lai novērstu augšminētās problēmas.

Latvijas Reģionu apvienība vienmēr ir bijusi skeptiska un kritiska attiecībā uz šo likumu, kura analīzi vēl likumprojekta stadijā veica arī trīs augstas klases juristes − speciālistes medicīnas tiesībās: Slokenberga, Gusarova un Vilka. Šis vērtējums, mūsuprāt, ir aktuāls arī attiecībā uz jau spēkā esošo likumu.

Juristes uz jautājumu par mērķi − radīt finansējumu vai risināt problēmas − atbild, ka tad, ja mērķis ir radīt papildu finansējumu veselības nozarei, nevis risināt problēmas, tas šķietami lielā mērā ir sasniegts, izveidojot tam piemērotu infrastruktūru − tikai nav skaidrs, cik efektīvu! Ja mērķis ir risināt samilzušās problēmas, tad juristes uzskata, ka tas būs nesekmīgs mēģinājums. Viņām var piekrist, jo problēmas ir jau esošo līdzekļu izmantošanā, piemēram, tarifu veidošanā un pakalpojumu sniedzēju izvēlē un apjomos. Paredzot tikai finansējuma pieaugumu, bet nerisinot izlietojuma jautājumu − nosakot skaidrus finansējuma izlietojuma principus likuma līmenī, paredzamais efekts faktiski reducējas uz tūlītējās vajadzības apmierināšanu, bet ne ilgtspējīgas veselības nozares izveidi.

Katrs cilvēks, kurš piedalīsies finansējuma veidošanā, lai iegūtu apdrošinātās personas statusu, to izjutīs savā ikdienas budžetā. Apdrošinātā persona pret valsti savus pienākumus izpildīs, valsts savu pašmērķi veselības nozarē – veicināt atbildīgu nodokļu maksāšanu − arī izpildīs. Bet jautājums, vai valsts uzņemas saistības pret apdrošinātajām personām, ka iekasētie maksājumi un plānotie papildu līdzekļi nodrošinās veselības aprūpes pakalpojumu nepieciešamo pieejamību, kvalitāti un apjomu, paliek atklāts.

Eiropas Komisija savā ziņojumā norāda, ka sliktie veselības rādītāji Latvijā noteikti ir saistīti ar zemo publisko izdevumu līmeni, taču atzīmē arī to, ka citas ES valstis ar tikpat pieticīgiem izdevumiem uz vienu iedzīvotāju panāk labākus rezultātus.

 

Un ja līdz tam visas nebūšanas veselības aprūpes sistēmā, par kuru tieši politiski atbild veselības ministre, varēja mēģināt attaisnot ar nepieciešamo finanšu trūkumu, tad pēc šāda secinājuma − nu ne kādi. Protams, mēs zinām, ka pretenzijas veselības aprūpes sistēmai un tās veidotājiem un uzturētājiem – Veselības ministrijai veidojušās un uzkrājušās jau kopš iepriekšējām valdībām un iepriekšējiem ministriem.

Bet jāatzīst arī tas, ka nepilnu divu gadu laikā Čakšas kundze nav spējusi apliecināt, ka viņas vadībā ministrija tās spēs atrisināt samērīgā laikā un efektīvi. Par to liecina:

– nebeidzamā e-veselības “sāgas” turpināšanās, “aprijot” arvien jaunus miljonus eiro bez kaut cik pieņemama rezultāta,

– ministres pasniegtais atzinības raksts ministrijas amatpersonai, kura ir iesaistīta šīs “sāgas” tapšanā, tā vietā, lai rosinātu dienesta pārbaudi,

– ministrijas un ministres uzkrītošā nevēlēšanā pievērsties problēmām, ko rada donoru dzimumšūnu bizness, neskatoties uz Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas neatlaidīgiem pūliņiem vismaz 3 gadu garumā panākt šīs jomas sakārtošanu,

– Stradiņa klīniskās universitātes  2 korpusu būvniecības peripetijas,

– NMP vadības paziņojums par plānoto sodu palielināšanu, ja neatliekamās palīdzības izsaukšana tiks kvalificēta kā nepamatots izsaukums. Vai tā nav veselības ministre, kurai pirmajai vajadzēja padomāt, cik veselības problēmas šādas ziņas rezultātā radīsies vecākās paaudzes cilvēkiem un cik tētiem un mammām “sirds nokritīs papēžos”, iedomājoties par bērnu slimošanām.

Pie mūsu necaurspīdīgās, komplicētās,”birokrātijas džungļos” ieaugušās maksas medicīnas – tas ir kā invalīdam bez kājām kruķus atņemt. Bet kur nu par tik “smalkām lietām” kā psiholoģija!

Pacientu organizācijām pieder sauciens, ka pacients nav tikai slims ķermenis slimnīcas gultā! Jautājums tikai − vai un kad to sadzirdēs ministre un visa veselības aprūpes sistēma kopumā?

 

Eiropas komisija norāda, ka 26% Latvijas iedzīvotāju nav pieejami veselības aprūpes pakalpojumi un  tas ir augsts rādītājs, jo vidēji ES tie ir 5 %. Latvijā samazinās darbaspējīgo iedzīvotāju skaits un, ja tam pievieno arī daudzu cilvēku slikto veselības stāvokli un konsekventi pieaugošo invalīdu skaitu, problēma ir ļoti saasināta.

Kas tiek darīts, lai veselības aprūpes pakalpojumu nepieejamību novērstu? No pacientu viedokļa nekas taustāms – pacientu iemaksas un līdzmaksājumi saglabājas, kvotas un rindas saglabājas, nepieciešamība maksāt privātajam sektoram, ja nevari vairs gaidīt, − saglabājas, arī medikamentu cenas nesamazinās. No Rīgas attālāko reģionu iedzīvotājiem papildus tam nāk klāt ģeogrāfiskā nepieejamība – ārsti atrodas tālu un to ir nepietiekami, ceļi neizbraucami, sabiedriskais transports kursē reti un neērti.

Un ko ministre ar savu ierēdņu armiju?!

Bieži uzskatāmāk par skaitļiem un faktiem konkrēto lietu vai situāciju raksturo līdzības. Tad lūk, Veselības ministriju es redzu kā tādu lielu grīļīgu ķermeni, kura galva tādā tievā diedziņā savienota ar ķermeni ripo tam pa priekšu, bet ķermenis zvārodamies un grīļodamies, kājām pinoties, mēģina noturēties un kustēties. Tas viņam arī kaut kā izdodas, bet lielā mērā pateicoties tam, ka no abām pusēm to balsta, skubina un bīda divu Saeimas komisiju priekšsēdētāji − Aija Barča un Andris Bērziņš ar Sociālo un darba lietu komisijas un Publisko izdevumu un revīzijas komisiju deputātu līdzdalību. Kā Sociālo un darba lietu komisijas dalībniecei, kas arī piedalās šai uzraudzībā, skubināšanā, bīdīšanā, manī arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka ministre Anda Čakša nevada ne ministriju, ne pašu izplānoto reformu, ne procesus, ne sistēmu.

Un tad likumsakarīgs ir jautājums: vai un kāpēc vajag tādu izpildvaru, kas netiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem?!

 

Samērā nesen laikraksta “Diena” personāžs – (ļoti neatkarīgais eksperts, kā viņš sevi nodēvējis) − Bundžu Jānis sakarā ar kāda cita ministra nedienām savā rakstā “Demisija – panaceja” vēstīja – citēju: “Skaidrs, ka demisijas atrisina problēmas. Latvijas grūtību cēlonis vispār ir pārāk mazais demisiju skaits. Igaunijā, jādomā, demisionē daudz biežāk, par Somiju, Norvēģiju, Dāniju nemaz nerunājot. Tādēļ tur dzīve labāka. Turklāt demisijas arī ietaupa naudu. Ja ministrs un citi vainīgie paliek savās vietās, jāsasauc komisijas sēdes, jātērējas konsultantiem un tādā garā.”

*ieskaitot privāto finansējumu