N.Kleinberga: Kučinska valdības darbs – miegaina muļļāšanās!

Augsti godātais ministru prezident, lasot Jūsu ziņojumu, šķiet, ka Latvijā viss ir kārtībā, ka valsts attīstās visās nozarēs, visos iespējamos veidos. Taču, kad paceļam acis no papīra un izbraucam no Rīgas, redzam pavisam citu ainu. Sabiedrības neapmierinātība ar valdības darbu pieaug ,un pēdējā laikā redzam skandālus, kas skar nozari pēc nozares – vai tā ir veselība, enerģētika, ekonomika,  finanses, banku sektors.

Šis ziņojums, protams, ir svarīga formalitāte, bet patiesais valdības darba vērtētājs ir Latvijas iedzīvotājs. Kāds ir viņa vērtējums? Viņš turpina atstāt šo valsti -aizbraucot un ,visbiežāk ,  neatgriežoties.

Savukārt ,mūsu valdības darbu nevar nosaukt savādāk, kā vien par mērenu muļļāšanos.

Gadu gadiem notiek ņemšanās ap vieniem un tiem pašiem jautājumiem, vai tā būtu

– e-veselība, kurā ieguldīti miljoni, bet, kas derīga vien darba nespējas lapu un recepšu izrakstīšanai;

– vai tā būtu pasažieru vilcienu modernizācija, kas joprojām ir līdzīga tālam sapnim, jo iepirkuma termiņi tiek pagarināti un pagarināti,

– vai tā būtu nepārtrauktā cīņa ar ēnu ekonomiku, kura joprojām pastāv un nemazinās.

Par autoceļiem es pat nerunāju. Mēs taisām ciet skolas un slimnīcas, bet autoceļus atstājam tik briesmīgā stāvoklī, ka nokļūt skolā vai saņemt neatliekamo palīdzību citur ir faktiski neiespējami.

Ministru prezidenta ziņojumā uzsvērts, ka, lai veicinātu Latvijas tautsaimniecības izaugsmi, ienākumu nevienlīdzības mazināšanu un nodokļu ieņēmumu paaugstināšanu, par vienu no valdības prioritātēm tika noteikta vidējā termiņa nodokļu politikas izstrāde. Tika pieņemta tā saucamā nodokļu reforma, kuru diemžēl par reformu īsti nesaukt nevar. Drīzāk tā būtu nodokļu pārdale jeb pārstrukturizēšana.

Neapšaubāmi, šajā Finanšu ministrijas dokumentā ietvertas arī dažas labas lietas, piemēram, progresivitāte nodokļos. Taču ,atsevišķos gadījumos, samazinājies neapliekamais minimums, veselai iedzīvotāju grupai, kas ir ģimenes un daudzbērnu vecāki.

Labi, ka ir palielināts akcīzes nodoklis uz alkoholu un cigaretēm, bet tā pieaugums uz degvielu, līdzi nes cenu pieaugumu precēm veikalu plauktos. Te mēs saskaramies ar situāciju, ka cilvēku ieņēmumi paliek aptuveni līdzšinējā līmenī, bet izdevumi – pieaug. Tas samazina cilvēkiem pieejamos naudas resursus, kas var mazināt viņu vēlmi maksāt nodokļus, kas attiecīgi varētu rezultēties ēnu ekonomikas pieaugumā. Līdz ar to Finanšu ministrijas cerības un plāni attiecībā uz budžeta ieņēmumiem var arī nepiepildīties, kas attiecīgi ietekmēs spēju nosegt tās budžeta saistības, ko uzņēmusies šī valdība.

Par darba tirgu runājot, skaidri jāsaprot viena lieta – Latvija ir darba tirgus krīzes priekšā. Iedzīvotāju izceļošana, kvalificēta darbaspēka trūkums, caurmērā zemās algas. Kāpēc lai cilvēki paliktu Latvijā?

Ministru prezidents savā ziņojumā norāda uz uzņēmējdarbības attīstīšanos, jaunuzņēmumu skaita pieaugumu. Bet, cik uzņēmēju reģistrē savu biznesu Igaunijā un Lietuvā, jo tur, atšķirībā no Latvijas ir sakārtotāka nodokļu sistēma? Cik dzirdam no pašiem uzņēmējiem, tādu nav maz, piemērs – SIA “Liepkalni”, kas daļu darbības pārcēla uz Igauniju. Šādu lēmumu uzņēmums pamato ar ( citēju)“atsevišķu valsts iestāžu totālu neieklausīšanos Liepkalnu, kā vietējo Latvijas uzņēmēju viedoklī un atsevišķu valsts institūciju pastāvīgu uzņēmuma darbības apgrūtināšanu.”

Tādu uzņēmumu, kuru  rīcības motīvi  : Latvijas nodokļu politikas nestabilitāte, nekonsekvence  un neprognozējamība, – nav mazums. Latvijā ir cilvēki, kuri vēlētos attīstīt savu mazo biznesu, bet viņi to vienkārši nevar, jo tam nav radīti labvēlīgi noteikumi.

Mēs nevaram veicināt kapacitāti tautsaimniecībā, ja Ekonomikas ministrija un Finanšu ministrija nespēj nodrošināt uzņēmējiem skaidrus spēles noteikumus un skaidri definētu virzību vismaz 5-10 gadus uz priekšu.

Nav arī iepriecinošu nākotnes prognožu. Sliktie demogrāfijas rādītāji, iedzīvotāju izceļošana… Latvijai tas draud ar darbaspēka trūkumu, kas patiesībā vairs nav draudi, bet gan realitāte. Un te būtu jārunā par izglītības reformām, kas pašreiz strādā uz to, lai samazinātu skolu skaitu, (kas,varbūt, nav nepareizi), taču lielāka uzmanība nekā līdz šim būtu jāpievērš jauniešu motivēšanai izvēlēties tās profesijas, kuras ir un būs pieprasītas Latvijā nākotnē.

Mēs, protams, varam runāt par lielajiem investīciju projektiem – Dzelzceļa elektrifikācija, Rail Baltic, Inčukalna gāzes krātuves modernizācija, Inčukalna gudrona dīķu izsmelšana utt. Neapšaubāmi, tie ir lieli un nozīmīgi projekti, taču, ja paanalizējam -, neviens no tiem nav izticis bez skandāla, publiskā nosodījuma un finansējuma problēmām. Ikviens no šiem projektiem ir diskreditēts.

Ja runājam par iekšējo valsts infrastruktūru, mēs kā partiju apvienība, kas pārstāv reģionu iedzīvotājus, labāk kā jebkurš redzam nevienlīdzīgo attīstību starp Latvijas reģioniem.

Infrastruktūra ir valsts iekšējā asinsrite, taču Latvijā tā ir lēna un ar lieliem pārrāvumiem, kas ne tuvu neveicina uzņēmējdarbību un reģionu spēju attīstīties.

Šis ziņojums rada vairāk jautājumu, nekā sniedz atbilžu par to, ko valdība ir paveikusi pēdējos divos gados. Pēdējo nedēļu notikumi mums uzskatāmi liecina par  valdības darba rezultātu. Secinājums- banku sektors netiek pienācīgi uzraudzīts. Tas viss grauj mūsu valsts finanšu nozari, un visticamāk tas atstās iespaidu uz Latvijas kredītreitingiem, kas apgrūtinās ārējā parāda pārfinansēšanu, mūsu uzņēmēju konkurētspēju, investīciju ieplūšanu Latvijā utt.

Latvija šobrīd ir krīzes situācijā, kas prasa koordinētu un savstarpēji saskaņotu valdības rīcību un precīzu komunikāciju starptautiskā līmenī. Pašlaik katra ministrija pauž savu viedokli, katra valsts institūcija citu, premjerministrs vēl savu. Izskatās, ka  valdība nezina kā rīkoties .Atgādināšu, ka zem sitiena likta nevis kādas ministrijas vai ministra, bet gan Latvijas valsts reputācija!