Mārtiņa Šica viedoklis par “Oligarhu komisiju”

12.Saeimas LRA frakcijas deputāta Dr. Mārtiņa Šica viedoklis par Parlamentārās izmeklēšanas komisijā konstatēto – par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr.16870000911

 

Par to, cik būtiska ir bijusi Parlamentārās izmeklēšanas komisijas  darbība un tās rezultāti, liecina vairākas pazīmes:

1) 25. janvāra “cirks” Saeimas sēdē ar balsojumiem par komisijas vadītājas atsaukšanu vai neatsaukšanu, dažām varas partijām nerodot kopēju sapratni un sapinoties starp vēlēšanos izpatikt sponsoriem un vēlētājiem – Latvijas iedzīvotājiem. Jo ir skaidrs, ka agri vai vēlu nāksies atklāti atzīt − šīs intereses nesakrīt;

2) komisijas galaziņojuma apšaubīšana par katru cenu − ticiet man, neviens ziņojums nebūtu gana labs, lai arī tur jau šobrīd tika izdiskutēti un iekļauti turpat vai visi komisijas locekļu priekšlikumi;

3) jau sākotnēji sabiedriskā doma tika programmēta uz to, ka komisijas darbam rezultātu nebūs – lai kāds nebūtu rezultāts, tas būs slikts. Tipisks un izsenis vēsturisks paņēmiens, kas var tikt izmantots, lai diskreditētu vēstījumu, ir “nogalināt ziņnesi” un tas tika darīts, jau pirms komisija tika nodibināta. Mēs visi esam liecinieki “farsam”, kura apslēptais mērķis ir − apslēpt un nesodīti turpināt valsts nozagšanu.

Es jau no komisijas pirmās darba dienas biju neitrāls un objektīvs, lai bez liekām emocijām, balstoties savās kompetencēs un pieredzē, spētu kvalitatīvi veikt savu darbu − neiesaistoties šovos vai mētājoties ar populistiskiem, histēriskiem un demagoģiskiem apgalvojumiem. Piedodiet visi, kuri to cerēja sagaidīt no manis. Atvainojos arī par to, ka neizpaudu medijiem un attiecīgi sabiedrībai komisijas galaziņojuma darba versijas un secinājumus priekšlaicīgi. Es varu “pazaudēt seju”, bet es palikšu pie darba rezultāta, kas sabiedrībai ir daudzkārt nozīmīgāks nekā mana personiskā publicitāte.

Man nebija oligarhu, kas elpotu pakausī vai diktētu, kas man jādara, jo tādu man nav. Tādēļ esmu bijis brīvs savā rīcībā un lēmumos un lepojos ar to. Man nebija nevajadzīgi jālec uz tribīnes vai jāprovocē citi komisijas locekļi vai uzaicinātie, jāizpaužas publiskajā telpā ar hiperaktīvu savas darbības imitāciju.

Es darīju savu darbu pēc labākās sirdsapziņas un izmantoju savas zināšanas un pieredzi − tās ir zināšanas par valsts pārvaldi, par vadības sistēmām un likumdošanu.

Kā opozīcijas deputātam man ir tīra sirdsapziņa – es neesmu piedalījies tādas sistēmas radīšanā, kura šobrīd ir jāapkaro, jo tā neatbilst Latvijas iedzīvotāju un valsts interesēm.

Ir dažas atziņas, kuras gūtas darba procesā un kuras, manuprāt, ir būtiski zināt sabiedrībai. Ar manu viedokli pilnībā iespējams iepazīties šeit:

http://titania.saeima.lv/LIVS12/saeimalivs_lmp.nsf/0/0B90C646CE0BB750C225822000433216?OpenDocument

Mana pieredze, strādājot Zolitūdes parlamentārās izmeklēšanas komisijā, apliecināja, ka komisijas darbs var būt rezultatīvs un viest skaidrību arī jautājumos, uz kuriem atbildes būtu grūti iegūt tiesībsargājošo struktūru izmeklēšanas ietvaros.

Informatīvajā telpā no “viedokļu līderiem” – sabiedriskās domas veidotājiem jau sākotnēji izskanēja tikai skeptiski viedokļi.   Pretēji kritiskajiem „sabiedriskā viedokļa manipulatoru” vēstījumiem, vienlaikus bija novērojamas arī lielas sabiedrības cerības, ka Saeima paveiks to, ko nebija izdarījis KNAB un prokuratūra.

Komisijas darba uzdevums bija ļoti atbildīgs, jo lieta par valsts sagrābšanas pazīmēm faktiski ir lieta par Latvijas interešu aizstāvību un valsts drošību. Tādēļ iniciatīva par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidi, manuprāt, bija ne vien atbalstāma, bet arī nepieciešama.

Ir jāizprot, ka parlamentārās izmeklēšanas komisijas (turpmāk PIK) pilnvaras un iespējas atšķiras no tiesībsargājošo iestāžu izmeklēšanas funkcijām, tās ir atbilstošas Saeimas deputātu kompetencei un darbībām, piemēram, PIK nevar spriest tiesu, veikt procesuālus lēmumus, veikt kratīšanas un aizturēšanas u.tml. Komisija var iztaujāt uzaicinātās procesā iesaistītās personas, iepazīties ar kriminālprocesu materiāliem, lai sagatavotu galaziņojumu un izstrādātu priekšlikumus konstatēto trūkumu novēršanai.

Komisijas darba procesā diemžēl nācās konstatēt korelāciju starp minēto iestāžu darba kvalitāti, godprātību un patriotismu ar pārslodzi un atalgojuma apmēru.

Informācija, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli, izmantojot masu informācijas līdzekļus (ceturto varu), ir apstiprinājusies. Komisijas izskatītais jautājums ir pazemojošs sabiedrībai kopumā, jo norāda uz viedokli, ka sabiedrība nav spējīga kritiski izvērtēt, ko tai vēsta informācijas līdzekļi. „Manipulācija ar sabiedrību” nozīmē, ka sabiedrība tiek uzskatīta par manipulējamu, neizglītotu masu, savukārt manipulācijas mēģinājumi kādam nevēlamam politiskam spēkam par labu ir slikta, prettiesiska rīcība, bet „pareizajam” politiskam spēkam par labu ir vēlama un pareiza, tātad tiesiska.

Mans secinājums: pēc iepazīšanās ar kriminālprocesa materiāliem, kas ir izmeklēšanas noslēpums Kriminālprocesa likuma izpratnē, es uzskatu, ka kriminālprocesa materiālos pieejamā informācija satur valsts nozagšanas mēģinājuma pazīmes.

Manas aizdomas un pieņēmumu apstiprināja arī iegūtā informācija no komisijā uzaicinātajām personām, kas sniedza atbildes uz komisijas jautājumiem par interesējošā laikaposma notikumiem.

Pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāte kriminālprocesā Nr.16870000911 bija atbilstoša KNAB tā laika kapacitātei – iespējams, šai iestādei pietrūka gribasspēka, sadarbības un savstarpējās uzticēšanās vai prevalēja personiskas intereses. Valdīja arī neuzticēšanās starp tiesībsargājošām iestādēm un prokuratūru.

Izskan apgalvojumi, ka Latvijā ir pietiekami daudz iestāžu, kuras sagatavo darbiniekus policijai, tomēr jāsaprot, ka speciālās zināšanas (kriminālistika, pirmstiesas izmeklēšanas problēmas, tiesu grāmatvedība, kriminālās meklēšanas pamati, ekonomisko noziegumu izmeklēšana u.c. specifiski jautājumi, kam tika pievērsta uzmanība Latvijas Policijas akadēmijā – turpmāk LPA) vairs netiek nodrošinātas tādā apmērā un līmenī, kā tas būtu nepieciešams kvalitatīvam darbam, turklāt netiek uzkrāta vienkopus un nodota tālāk vērtīgā pieredze. Ir būtiski, lai šīs mācības vadītu pasniedzēji, kuriem ir personiska rezultatīva izmeklēšanas un operatīvā darba pieredze un kuri to spētu nodot tālāk saviem audzēkņiem.

Ja pirmstiesas izmeklēšanas laikā bija nepieciešams iegūt papildu pierādījumus, tad vajadzēja izmantot iespēju un pielietot speciālās izmeklēšanas darbības.

Secinājums: Ir pamats pieņēmumam, ka ir notikusi tirgošanās ar ietekmi Rīgas brīvostas valdes vēlēšanās.

Attiecīgajai partijai pietuvinātu cilvēku iecelšana valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībās, tādējādi papildinot savas partijas kasi, pieļauju, ir vistiešākajā veidā tirgošanās ar politisko ietekmi, kam būtu pienācis laiks pielikt punktu. Šīs darbības var attiecināt arī uz “valsts nozagšanu” − ja ilgstošā laika posmā caur vienu politisko spēku tiek īstenotas noteiktas personu grupas politiskās intereses un tiek gūts labums gan sev, gan sev pietuvinātajiem.

Šobrīd tiek aktualizēts jautājums par maksātnespējas administratoru ietekmi uz politiķiem un tiesībsargājošām iestādēm. Domāju, ka arī šim jautājumam beidzot vajadzētu pievērst pastiprinātu valdības un kompetento tiesībsargājošo iestāžu uzmanību, jo arī šādā veidā valsts tiek apzagta.

Man ir svarīgi, lai citi tiesībsargājošo iestāžu darbinieki neatkārtotu “Oligarhu lietā” pieļautās kļūdas un neizdarības. Vēlos, lai Latvija būtu ekonomiski stipra valsts ar gudriem, izglītotiem un atbilstoši motivētiem izmeklētājiem. Ir nepieciešams, lai tiesībsargājošās iestādes analizētu tiesu spriedumus lietās, kurās personas tiek attaisnotas vai lietas tiek izbeigtas pierādījumu trūkuma dēļ − lai nepieļautu vienas un tās pašas kļūdas nākotnē. Nepieciešama sistematizēšana un akadēmiska un zinātniska lietu un situāciju analīze. Savukārt tiesai ir jābūt kompetentai izskatīt lietas un veidot jaunu judikatūru, jo ne vienmēr tiesu kompetence un sprieduma juridiskā argumentācija atbilst likuma garam un mērķim.

Ņemot vērā faktu, ka mūsu valstī ik pa laikam “izgaismojas” kāda ar politiskām vai ietekmes sfēru interesēm saistīta lieta, Kriminālprocesa likuma 375. pants būtu jāpapildina ar piekto daļu, paredzot, ka pēc kriminālprocesa pabeigšanas un galīgā nolēmuma stāšanās spēkā, ar krimināllietas materiāliem drīkst iepazīties ne tikai tiesu, prokuratūras un izmeklēšanas iestāžu darbinieki, personas, kuru tiesības bija aizskartas konkrētajā kriminālprocesā, personas, kuras veic zinātnisko darbību, bet arī sabiedrība (piemēram, digitalizēts kriminālprocess pieejams bibliotēkas lasītavā). Tas liktu tiesībsargājošām iestādēm celt darba kvalitātes latiņu un strādāt ar lielāku atbildību.

Priekšlikums: Es uzskatu, ka kriminālprocesam Nr. 16870000911 pievienotā audioierakstos esošo personu sarunu daļa, kas attiecas uz kriminālprocesā iekļautajām “oligarhu sarunām”, ir jāpublisko, lai apstiprinātu, ka tās ir īstas un tajās iesaistītās personas, ņemot vērā specifiskās runas īpatnības, būtu identificējamas, neiesaistot fonoskopijas ekspertus.

 

Secinājumi

Valsts nozagšana jeb sagrābšana ir iespējama tikai situācijā, kad pastāv vairāku veicinošu faktoru kopums jeb sistēma, kas pieļauj nesodīti veikt noziedzīgas darbības pret valsts un sabiedrības interesēm, kad politiskā, administratīvā un tiesu vara atstāj nesodītus nozieguma organizatorus un līdzdalībniekus. To veicina grūti kontrolējamas un formāli leģitīmas manipulācijas ar masu informācijas līdzekļiem, trūkumi likumdošanā, novājinātas tiesībsargājošas iestādes, negodprātīgi un nekompetenti, nepietiekami atalgoti darbinieki utt.

Latvijā šīs valsts piesavināšanās pazīmes nav tikušas apzinātas un apkarotas jau kopš valsts atjaunošanas 1990. gadā un ar to ir caurvīts viss privatizācijas process, notikusi vairākkārtēja Latvijas iedzīvotāju aplaupīšana, mākslīgi radītas banku krīzes, valūtas reformas, “kredītu burbuļi” u.tml. Tieslietu sistēmā un citās jomās notika interešu sfēru sadalīšana un tirgošanās starp politiskajiem spēkiem, joprojām turpinās slēpti pretlikumīgas darbības dažādās nozarēs, kā arī politiskais protekcionisms – savējo bīdīšana valsts kapitālsabiedrībās un valsts pārvaldes iestāžu amatos.

Kriminālprocesa ierosināšana bija pamatota, bet to izgāza ne vien nekvalitatīvs izmeklētāja darbs un institūciju sadarbības trūkums, atkārtotās un regulārās informācijas noplūdes par operatīviem pasākumiem pret likumpārkāpējiem liedza savākt pierādījumus. Bija novērojams gribas trūkums tiesībsargājošās iestādēs, neizslēdzot iespējamu politisko spiedienu uz izmeklētājiem, politisko ietekmi uz KNAB. KNAB vadītāja varaskāre un ambīcijas palikt amatā, sniedzot pakalpojumus “oligarhiem” un izbeidzot lietu, gan palīdzēja noturēties viņam pašam amatā, bet kavēja veikt savus tiešos pienākumus.

Ir notikusi samierināšanās ar morāli ētiskiem pārkāpumiem līdz pat klajai oligarhu atbalstīšanai, traucējot veikt operatīvās darbības vainas pierādīšanā, tai skaitā manipulējot ar Saeimas balsojumiem.

Jābūt definētai politiskajai atbildībai arī ministru un premjerministra līmenī, kuru darbības vai bezdarbības rezultātā tikušas pieļautas noziedzīgas darbības. Ir jānodrošina tiesības atsaukt ministrus arī par morāli ētiskiem pārkāpumiem.

Ir jādefinē lietas vai procesi, kuriem nedrīkst būt noilgums to sabiedriskā nozīmīguma dēļ.

Ir jāapkopo izmeklēšanas gaitā konstatētie trūkumi un nepilnības likumdošanā vai atbildīgo amatpersonu darbībā, kas radīja priekšnoteikumus iespējamai valsts nozagšanai jeb sagrābšanai. Šo priekšnoteikumu novēršana arī būs sabiedrības ieguvums, jo nepieļaus turpmākas noziedzīgas darbības pret valsti un sabiedrību.