LRA: Stipras Latvijas interesēs ir pēc iespējas ātrāk publiskot VDK materiālus

Šodien Latvijas Reģionu apvienības frakcijas deputāti tikās ar Valsts Drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas pārstāvjiem: vadītāju Kārli Kangeru, Juri Stukānu un Ilmāru Poikānu, lai iepazītos ar komisijas paveikto, aktuālo situāciju un noskaidrotu, kāds būs sagaidāmais darba rezultāts. Informācija, kas līdz šim pieejama publiskajā telpā, radīja daudzas neskaidrības  par to, vai tuvākajā laikā sabiedrībai būs pieejami materiāli par padomju laika drošības iestāžu ziņotājiem.

Mārtiņš Šics: “Nav šaubu, ka ir notikusi politiski ieinteresēta komisijas darba kavēšana, ko pavadījusi daļēja dokumentu iznīcināšana pārvietošanas procesu laikā starp institūcijām. No arhīva esot pazuduši arī iepriekšējo komisiju izmeklēšanas dokumenti un “mistiski” noklīduši pat tiesās izskatītie materiāli.

Atšķirībā no citām valstīm, kuras jau sen atvērušas savus arhīvus, pie mums “čekas” upuriem likumdevēji lieguši iespēju uzzināt, kuri ir bijuši tie varmākas, kuru darbības rezultātā viņi ir cietuši. Esmu pārliecināts, ka tā ir bijusi apzināta pie varas esošo politiskā griba, kas nedeva un nedod iespēju upuriem uzzināt drošības iestāžu ziņotāju vārdus.

Komisijas darbība ir tikusi kavēta, veicot formālas destruktīvas darbības un tās joprojām turpinās. Uzskatu, ka īpaši komisijas darbu centusies traucēt Tieslietu ministrija tās ministra Dzintara Rasnača (TB/LNNK) pārvaldībā, kā arī Izglītības un Zinātnes ministrija Kārļa Šadurska ( Vienotība) vadībā. Vēl joprojām aktīvi tiek meklēti dažādi iegansti, lai nepieļautu šo izpētes materiālu publiskošanu.

Ir absurds, ka pēdējo 2-3 gadu laikā ar komisiju nav uzskatījuši par vajadzīgu satikties ne Valsts prezidents  R.Vējonis, ne Ministru prezidents M.Kučinskis (ZZS), ne Tieslietu ministrs.

Zīmīgi, ka uzbrukumi komisijai sākās pēc publiski izskanējušās informācijas par tā saucamās “Godmaņa” lietas izgaišanu.

Mums kā deputātiem jāpieprasa SAB vadītājam J.Maizītim publiskot viņa vadītās iestādes  sagatavoto informāciju par ziņotāju jeb informatoru statistiku, kas vairs nav slepeni materiāli. Piemēram, ir zināms, ka to vidū ir bijuši 583 kultūras darbinieki.  Ziņotāju vidū ir arī daudzi nacionālās kustības pārstāvji jeb “vecbiedri”, Atmodas laika aktīvisti. Jāņem vērā, ka iepriekšējo komisiju sastāvā esošajiem varas partiju pārstāvjiem ir bijusi iespēja iepazīties ar arhīvu materiāliem. Nav pārliecības, ka tie nav tikuši izmantoti atsevišķu personu un partiju interesēs

Uzskatu, ka komisijai jāpabeidz uzsāktais darbs un materiāli jānodod publiskai pieejamībai.”

Juris Viļums:

”Pēc sarunas ar komisijas pārstāvjiem ir skaidrs, ka valdība, dodot darba uzdevumus un, organizējot tās darbu, ir bijusi nekompetenta, un, iespējams, tās darbība pat bijusi apzināti kaitnieciska. Pozitīvi ir tas, ka jautājums par VDK zinātniskās izpētes komisijas darbu tika aktualizēts šobrīd, pirms tas ir pabeigts un vēl iespēja kaut ko uzlabot. Esmu pārliecināts, ka informācijas pieejamības un dokumentu publiskošana ir sabiedrības  un valsts drošības interesēs.

Visi eksperti apliecina, ka “čekas maisu” saraksts nav pilnīgs. Pati svarīgākā daļa neatrodas Latvijā, un tajā noteikti neatrodas tie padomju nomenklatūras darbinieki, kuri vistiešāk sadarbojās ar VDK un kuri joprojām ir pietuvināti valdībai.  Tā mūsu valsts simtgadē būtu vislabākā dāvana – ja vismaz pēc 13.Saeimas vēlēšanām Latvijas politikā vairs nebūtu bijušo kompartijas nomenklatūras  darboņu ēnas un ietekmes.”

Kā jau iepriekš ziņots, š.g.14.novembrī notika LRA (Latvijas Reģionu apvienības) Pārstāvju sapulce, kurā tika pieņemts lēmums par attieksmi attiecībā pret tā saucamo “čekas maisu” atvēršanu. LRA uzskata, ka Latvijas iedzīvotājiem ir tiesības zināt patiesību par valsts pagātni, pat ja tā dažiem varētu būt nepatīkama. Ir jābūt pietiekami drosmīgiem, lai Latvijas sabiedrība brīvi varētu veidot nākotni bez ēnām un dezinformācijas, bailēm un pārpratumiem. Demokrātiskā, uz attīstību vērstā valstī nav pieļaujama iespēja izmantot kompromitējošu informāciju negodprātīgiem nolūkiem, turklāt arī sabiedrībai ir jābūt morāli gatavai vēsturiski patiesu faktu uzzināšanai. Diemžēl šobrīd informācijas telpā publicētās dažādu institūciju spekulācijas par, ap un pret “maisu atvēršanu“ rada aizdomas, ka valsts drošība nepavisam nav drošās rokās, jo mēģinājumi izvairīties no informācijas publiskošanas   un  pat pārveidot to  diskreditē atbildīgo iestāžu kompetenci un rīcībspēju.